Spēks nogrieza ceļu Dailei un teica: „Daile, Daile kamdēļ šeitgan stāvi un dzer savu pinakolādi sīrupaino. Vai tik tu gadījumā nesmaidi tā itkā gribētu manus 300 sudraba latus, spīdīgus kā saule, iekārojamus ka ellija? Parunāsim?”
„es ar tevi vispār, vispār nevēlos sarunu celt” atcirta Daile.
„tad varbūt gribi 5, es došu tev pieci” – spēks maigi ievilka savus Pieci Dailes stobrā .... bet pavisam maigi, lai Daile neapvainotos.
... lūpa raustijās. Pinakolāde pildījās ar sāļām asarām, gaišzaļiem puņķiem un sārtu sunrise, kas lēnām pārtapa par blūdiju Mēriju. Un tā radās dziesma par Daili kas ripoja no kalna:
